Šļakas izmantošana

Sākumā cilvēki lietoja dzīvnieku ādas, lai tās ievilktu tubulāros konstrukcijas elementus, kas atbilstu ražošanas vajadzībām. Pēc ilga laika, beigās 17. gadsimtā, holandiešu brāliskā pārstāvniecība Van Delgegin izgatavoja garās jostas no plāna auduma, kas tika plaši pieņemtas ugunsdzēsības dienestā tajā laikā. Vēlāk, ar internacionālo tirgu parādību un to vulkanizācijas procesa attīstību, tika izstrādāti gumijas un materiālu apmantojumi ar metāllīnijām vai šķiedrām. Tomēr dažiem straumju veidiem, piemēram, augsttemperatūras vidēm, kā arī zemtemperatūras vidēm, piemēram, karstais gaisa tips, degvielas, kerosīns, skābeklis, bāze un citas korozīvas vielas, ja tos transportē caur gumijas caurulli, protams, nav iespējams. īpaši augstās temperatūras apstākļos ir grūtāk nodrošināt drošību un uzticamību.

Tādējādi cilvēki pašlaik arvien vairāk pievērš uzmanību metāla caurullim, mainot tā ģeometriju, lai abās pusēs rodītos atbilstošas vilnainības. Tā kļūst tik elastīga kā gumijas caurulis, vienlaicīgi turēdamās izturīga pret augstiem un zemajiem temperatūras līmeņiem, neizkaisīšanos un koroziju. Tādējādi tiek radīti metāla kameras, kas izmantojas kā metāla caurulim.